Viņš par taksistu strādā jau 5 gadu, un atklāti pastāstīja kā viss notikās

Taksista grēksūdze

Es strādāju par taksistu jau 5 gadus. Šo gadu laikā klienti pie manis mašīnā ir aizmirsuši ļoti daudz dažādu lietu, starp kurām ir gadījušās arī diezgan vērtīgas. Bet es ne reizi neko neatdevu cilvēkiem, kuri mēģināja ar mani vai manu priekšniecību sazināties, meklējot nozaudētās mantas. Neatdevu pat tajā gadījumā, ja šīs mantas man nesniedza nekādu labumu (dokumenti, bērnu mantas, grāmatas, lietussargi utt.). Pat nevaru paskaidrot, kāpēc tā darīju.

Vienmēr izdomāju sev atrunas, ka “viņi paši vainīgi”, “ko es ņemšos ar viņu problēmām”, “es to neesmu zadzis, tā ka varu izmantot” utt. Un tā tas bija līdz tam laikam, kamēr mana mamma reiz neaizmirsa sabiedriskajā autobusā savu somiņu ar mobilo telefonu un pieklājīgu naudas summu. Šī autobusa šoferis atrada manu telefona numuru viņas telefonu grāmatā un man piezvanīja, lai es sazinos ar mammu un viņa varētu dabūt savas mantas atpakaļ.

Kad es ar mammu aizgāju pie šī cilvēka, izrādījās, ka nekas nav pazudis. Vēl vairāk, šis cilvēks pat nevēlējās neko dzirdēt par kādu atlīdzību. Mani pārsteidza viņa godīgums un nevienaldzība pret citu problēmām. Un, kad viņš pateica, ka viņa vietā ikviens tā rīkotos, man bija kauns. Tieši tad es nejauši aptvēru, cik nelietīgi rīkojos un cik smagi bija tiem cilvēkiem, kuriem es varētu palīdzēt, atdodot viņiem svarīgas mantas, kas man pašam bija reizēm pilnīgi nesvarīgas.

Lasi arī: Nožēloju, ka neizšķīros ar vīru ātrāk un nekļuvu laimīga

Netaisnošos un neteikšu, ka esmu kļuvis svēts. Bet es aizdomājos par to, ka darīt labu nav nemaz tik sarežģīti. Un šie mazie “ieguvumi” uz citu cilvēku rēķina nemaz nav tā vērti, lai ietu pret savu sirdsapziņu.