Skolotāja klasei izstāstīja stāstu par laineri, kas noslīka.
“Uz kuģa atradās laulāts pāris, kas spēja nokļūt līdz glābšanas laivai, bet, par nelaimi, tur bija tikai viena vieta. Pēkšņi vīrs pagrūda sievu un pats ielīda laivā. Bet sieva pirms nāves izkliedza viņam pēdējos vārdus.
Te skolotāja apstājās. “Kā jūs domājat, – viņa jautāja, – Kas tie bija par vārdiem?”
Lielākā daļa skolnieku tūlīt izsaucās: “Es tevi ienīstu!” vai arī “Cik gan es esmu bijusi akla!”
Te skolotāja pievērsa uzmanību puisītim, kurš visu šo laiku sēdēja un klusēja.
“Un, kā tev liekas, ko viņa pateica?”
“Es domāju, ka viņa pateica: “Parūpējies par mūsu bērnu!”
Skolotāja izbrīnījās: “Vai tu zini šo stāstu?”
“Nē, vienkārši to pašu mana mamma pateica manam tētim pirms nāves,” – puisēns paraustīja plecus.
Skolotāja cerēja, ka neviens nepamanīja, kā viņai acīs sariesās asaras. “Pareizi”.
Lasi arī: Zēns mežā atrada vilcēnu slazdā un palīdzēja viņam. Pēc 3 gadiem viņš atgriezās
Un tā, kuģis nogrima. Vīrietis tika mājās un viens pats audzināja meitu. Pēc daudziem gadiem, kad tēvs jau bija miris, meitene atrada viņa dienasgrāmatu, kurā viņa izlasīja sekojošo:
“Viņai jau bija briesmīga diagnoze, kad mēs braucām ceļojumā. Dzīvot nebija palicis vairs ilgi. Ak Dievs, kā es gribētu noslīkt viņas vietā, bet meitas dēļ es nevarēju. Es varēju vien atstāt viņu vienu pašu okeāna vidū.”
Ar to arī stāsts beidzās. Visa klase klusēja.
Skolotāja pēc bērnu acīm redzēja, cik ļoti viņus šis stāsts ir aizskāri un ka viņi šodien pirmo reizi saprast, ka ne vienmēr zem labestības aizsega atrodas labais, kā arī zem ļaunā aizsega, ļaunas rīcības ne vienmēr slēpjas nodevība.
Lūk, kāpēc nekad nevajag cilvēkus vērtēt virspusēji. Mēs varam ļoti daudz par viņiem nezināt.
Avots: