Palātā bijām piecas. Ļena bija pirmā, kas ieradās šeit. Viņa kliedza uz visu pirmsdzemdību nodaļu, kad es pirmo reizi iebraucu ātrās palīdzības mašīnā. Ārsts, pārbaudot mani, teica, ka es dzemdēšu divu nedēļu laikā. Man lika gulēt.
Dzirdot Ļenas kliedzienus bija problemātiski gulēt. Es biju dusmīga: arī es nejutos fiziski labi, bet klusēju un pacietu! Vai viņu griež uz pusēm, vai kā?
Grūtniecības laikā es apjautāju savas draudzenes, vai sāp dzemdības, vai nē. Un viņas visas vienbalsīgi man teica, ka ir maz patīkami, bet izturami. Piemēram, mūsu vecmāmiņas to izdarīja tieši lauka vidū un pēc tam devās strādāt. Bet man te gadījās eksemplārs, kas pie katram kontrakcijām krīt histērijā.
Kliedzošā Ļena, acīmredzot, bija pilnībā nespēcīga paciest sāpes. Viņai bija tik liela ietekme uz manu psihi, ka manas kontrakcijas strauji pastiprinājās. Un tad Ļena apklusa. Tālāk sekoja bērnu raudieni. Es dzirdēju vecmāti sakām: “Labs zēns!”
Tad nodaļā iestājās draudīgs klusums. Es staigāju no sienas līdz sienai, lai kaut mazliet atvieglotu sāpes. Viena istabā, nakts, mežonīgi izslāpusi. Es izgāju koridorā. Neviens! Es atvēru dažas durvis. Es redzēju medicīnas instrumentu balto aukstumu, es sapratu, ka tā ir operāciju zāle. Koridora pašā galā uz gultas gulēja medmāsa. Viņa mani aizkaitinoši izmeta: “Beidziet klejot, jūs pamodināsit ārstu, bet viņai no rīta vajag veikt abortus!”
Iekšā viss sagriezās. Kā biezs receklis ūdens izšļācās tieši uz grīdas. Miegainais ārsts, ko pamodināja medmāsa, neizvēlējās izteicienus… Es dzemdēju meitu.
Un tikai palātē es ieraudzīja Ļenu. Viņa sēdēja uz gultas blakus manējai. Viņai mugurā bija krāsains halāts, un melni mati, sasieti krāšņā asti bija sasieti ar platu sarkanu elastīgu lentu. Likās, ka viņa visa staro – svaiga, kā nesen uzziedējis zieds. Es vienmēr esmu apskaudusi šādu dabisko skaistumu.
Lasi arī: 95% cilvēku medicīnisko masku nēsā nepareizi. Lūk, kā tas jādara!
Tad viņi atveda Marinu. Mēs domājām, ka viņai bija četrdesmit gadu, bet izrādījās, ka viņai bija deviņpadsmit. Pēc paciņas saņemšanas Marina izņēma no iepakojuma zīmītii un sāka to skaļi lasīt. Tā bija atzīšanās mīlestībā. Marinas vīram bija romantikas noliktava. Viņš pauda nožēlu, ka šajās piespiedu atšķirtības dienās viņam nebija iespējas skūpstīt sievu no galvas līdz kājām, kā Napoleonam ar Žozefīni.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk