“Mīļā mana!
Lūdzu, piedod par manu uzvedību. Kad tu aizgāji, man bija pietiekoši daudz laika, lai saprastu radušos situāciju.
Ar bēdām sirdī liku bērnus gulēt. Kad tu no rīta neatgriezies mājās, man nācās paņemt brīvdienu darbā, lai paliktu ar bērniem. Es visu dienu darbojos pa māju, man nebija pat minūte laika atslābt un atpūsties.
Es nemitīgi gatavoju, ģērbu bērnus, rotaļājos ar viņiem un uzkopu māju. Man nācās to visu darīt vienlaicīgi!
Visas dienas garumā es biju ieslēgts pats savā mājā un man nebija iespēja parunāt ne ar vienu, kas būtu vecāks par 10 gadiem. Tad es sapratu, ko tu upurē bērnu dēļ.
Nākamā diena bija tāda pati. Es bez tevis nodzīvoju 2 dienas un 1 nakti. Pa šo laiku es daudz domāju un sapratu pašu galveno.
Es beidzot sapratu, cik ļoti tu nogursti dienas laikā! Sapratu, ka būt mammai nozīmē vienmēr upurēt sevi kaut kam. Tas ir daudz grūtāk par 10 stundām ofisā.
Lasi arī: “Ja kāds man vēl pateiks, ka mediķiem vajag algas pielikumu, tad es šo apgalvojumu apgāzīšu!” – sieviete dalās ar nepatīkamu
Es sapratu, ka mammai ir visatbildīgākais darbs pasaulē! Diemžēl daudzi to nenovērtē un nemaz neapzinās.
Šo vēstuli tev rakstu ne tikai tādēļ, lai atvainotos un pateiktu, ka ļoti skumstu pēc tevis. Es vēlos, lai katru dienu tu dzirdētu no manis, kāda malace esi! Tu man esi visdrosmīgākā! Uz taviem pleciem sēž mūsu ģimenes labklājība!”
Šis stāsts mūs pamāca, ka nevajag spriest pārlieku ātri, īpaši tad, kad par situāciju nav ne mazākās nojausmas.
Avots: ofigenno.com
[…] […]