Vai ir dzīve pēc 50?
Man ir gandrīz 50 gadu. Es sevī nejūtu šo vecumu. Bet pats cipars sāk mani biedēt. Ir darbs, kuru agrāk ļoti mīlēju un kurā vienkārši dzīvoju. Bet pēdējos gados jūtu, ka esmu “izdegusi”, eju uz darbu “automātiski” un drīz, visticamāk, neizturēšu.
Es sāku nogurt no darba, paiet daudz laika, lai sagatavotos, es gandrīz nemaz neatpūšos, es pat atvaļinājumā turpinu nodarboties ar darbu. Gandarījuma no tā nemaz nav. Un ļoti, ļoti vēlos to atstāt. Jau vairākus gadus gribu. Jo tā nav dzīve. Drīzāk es dzīvoju, lai strādātu, nevis dzīvoju priekš sevis vai savas ģimenes.
Bet es neaizeju, es ļoti baidos kaut ko mainīt. Baidos, ka jaunā vietā var nekas nesanākt, un vispār palikšu bez iztikas līdzekļiem. Un vēl es baidos no sava vecuma. Iespējams, 15-20 gadus atpakaļ es riskētu sākt savu uzņēmumu vai mainītu darbu, bet tagad es baidos, ka man neizdosies. Neesmu pārliecināta, ka varu mainīt karjeru, darbības sfēru, un turklāt tādā vecumā?
Lasi arī: Nožēloju, ka neizšķīros ar vīru ātrāk un nekļuvu laimīga
Un vēl. Es pagaidām nesaprotu, ar ko tieši vēlos nodarboties. Lai gan man ir sapnis. Ļoti sens. Bet es pat neķeros klāt tā realizācijai, jo man šķiet, ka sava rakstura dēļ es negūšu panākumus. Parādījušās bailes un nepārliecība. Vai var to kā novērst? Vai ir dzīve pēc 50?
Būšu ļoti pateicīga, ja dalīsieties pieredzē.