Jau otro mēnesi pārdodu auto. Atnāk, paskatās – it kā viss apmierina. Redzu, ka ir ieinteresētība pirkt, bet beigās nenopērk. Bet es jau jaunu auto pasūtīju salonā, tā jau ir atvesta un gaida, kad es to izpirkšu. Tad es nolēmu klientam pajautāt, kas īsti ir par lietu:
Lasi vēl: Ļoti sātīga vista «cilindrā». Kaimiņienes bija šokā, gan par izskatu, gan par garšu!
“Kā jums patīk mašīna?”
“Redzams, ka labā stāvoklī, arī nobraukums ir mazs. Es padomāšu. Noteikti zvanīšu jums.”
Nolēmu palikt mazliet uzstājīgāks:
“Bet ko tur domāt, ja jau jūs viss apmierina? Man rītdien arī tikšanās jau norunāta un iespējams, ka šis cilvēks nopirks auto! (blefoju, jo nekādas tikšanās patiesībā nav)”
“Viss nav tik viegli. Saproti, man vajag pārdot savu auto, lai es varu pielikt atlikušo daļu un nopirkt tavējo. Pircējs arī jau ir, bet… Viņam arī ir tikai daļa summas, jo arī viņam savs auto nav vēl pārdots.”
Sanāk, ka mēs atrodamies vienā lielā apburtajā lokā.
Lasi vēl: Jaunieši tiešraidē parāda kā nodarbojās ar seksu un vēl ”ietago” meitenes tēvu
“Bet kādēļ tas cilvēks nevar pārdot savu auto? Uzskrūvējis ārkārtīgi lielu cenu, un tagad gaida, kad kāds nopirks?”
“Nē, cena tad ir adekvāta, bet viņa auto nevienam citam, kā auto salona menedžerim, neinteresē.”
“Un ko menedžeris saka?”
“Nevar sakrāt naudu. Klienti neizpērk jaunos auto, tādēļ viņam neizmaksā algu.”