Ir uzskats, ka katrai paaudzei ir jāpiedzīvo savs karš, taču rakstniecei Mārai Svīrei un viņas paaudzei šis ir jau otrais karš.
“Es nevaru saprast, kas notiek viena briesmīgu ideju pārņemta cilvēka [Putina] galvā, ka viņam nav tādu jūtu kā žēlums,” sacīja rakstniece.
Rakstniece uzskata, ka mātēm ir ļoti liels spēks tādēļ viņām vajadzētu runāt un saukt savus dēlus atpakaļ.
Un tieši Barikāžu laikā, 1991. gada 12. janvārī, viņa Latvijas Radio uzrunāja omoniešu mātes:
“Man jūsu žēl. Es nezinu, vai jūs esat pelnījušas pārmetumus, ka jūsu dēli izauguši tādi, ka viņiem nekas nav svēts, pat ne cilvēka dzīvība. [..]
Varbūt, ka jau pašā sākumā tieši tāds bija šīs vienības veidotāju briesmīgais nodoms – radīt robotu vienību, kam viss cilvēcīgais ir svešs. Bet tie puiši taču nav no šausmu filmas izkāpuši.
Vai jums, omoniešu mātes, nav smagi, apzinoties, ka jūsu dēli šauj uz neapbruņotiem cilvēkiem, ka jūsu dēli ir akls ierocis tautas nodevēju rokās, ka viņi nostājušies pret saviem likteņa brāļiem, lai arī tie piederētu citai tautībai un runātu citā valodā?
Jūs vēl varat saviem dēliem palīdzēt – sauciet viņus mājās! Tos, kuru rokas nav aptraipītas asinīm. Vai jūs domājat, ka viņi jūs neklausīs? Sakiet saviem dēliem, ka jūs negribat kļūt par slepkavas māti, ko tauta nolādētu.
Sakiet, ka viņiem nav pretinieku, jo pretī stāv tautas griba, tautas izvēle, tautas uzdrīkstēšanās, un to taču nevar nošaut. Tas ir spēks, kura priekšā būs jākapitulē agrāk vai vēlāk, un tomēr tad jau labāk, kamēr vēl nav par vēlu.”