Ak jēziņ, kā atceros, ka viņa nakts vidū bija izvilkusi atkritumu maisu un saēdās kaulus no galerta! Kā es viņu nakts vidū mazgāju, kā trīcēju no bailēm, ka tik kāds kauls kaut kur neiestrēgtu. Dēls suni, protams, mīlēja, bet tādu interesi, kā es biju gaidījusi, viņš neizrādīja.
Milka bija ļoti maziņš, neaizsargāts kamoliņš. Aizmiga dēlam rokās ?
Mūsu mīlule.
Un tā, kā teica mana vecmāmiņa, “atgriezīsimies pie mūsu kaķiem”. Divus gadus mēs tikām novēroti vietējā slimnīcā, reizi pusgadā tika veikta izmeklēšana. Un reiz, kad bija pienākusi kārta kārtējai apskatei, izrādījās, ka mūsu ārste ir aizgājusi dekrētā. Mums paziņoja, ka slimnīcā tagad esot tikai viens kardiologs, un pie viņa nokļūt ir nereāli. Piezvanījusi uz mūsu kardiocentru, es uzzināju, ka tur visi izmeklējumi ir par maksu. Un nolēmu pameklēt labu kardiologu privātajās klīnikās…
Ilgi gaidīto pieņemšanu mēs gaidījām aptuveni mēnesi, sieviete pamatiedzīvotāju vecumā, katedras docente, viena no labākajām mūsu pilsētā. Izklausoties dēla sirdi, viņa pateica, ka nedzird to, kas ir ieraudzīts vietējā slimnīcā.
Ieteica vēlreiz iziet visus izmeklējumus. EhoKG mums veica ar visjaunāko aparātu pilsētā, pie viena no labākajiem speciālistiem. Viņa aptuveni 40 minūtes grozīja dēlu un skatījās monitorā. Rezultātā viņa neatrada mums to ļaundabīgo aneirismu! Kad jau ar rezultātiem mēs atgriezāmies pie kardioloģes, viņa tos apskatīja un iesaucās! – “Nu re! Pavisam cita lieta, tieši to es viņam arī saklausīju! Dēlam ir anomāla horda, viņš dzīvos, var visu, tikai nedrīkst nirt. Tu, viņa saka, tagad esi marsietis!Smejas! Manam marsietim ir sešpadsmit, viņš ir spēcīgs, veselīgs puisis 180 cm garumā, un mācās par programmētāju. Mūsu čučundrai – Milkai ir 4 gadi, mēs visa ģimene viņu lolojam un mīlam.
Vilcienā. Marsietis un Čuča ?
Kurš kuru ir izvedis pastaigā? ?
Tās acis…
P.S neviens ārsts necieta ?
avots: vranya.net