Braucam ar auto lejā no lidostas estakādes, ceļš visiem viens. Un protams, ka tas ved gar blakus esošo autobusa pieturu. Es paskatos laukā pa logu, un man gluži kā caur objektīvu priekšā izkristalizējās autobuss (asā fokusā). Un tieši, kā caur kameru skatoties, viss pārējais aizpeld smukā “blūrā”. Pi****! Es atvainojos, bet citādāk es to nevaru nosaukt! Es tagad varētu pielietot dažādus vārdus, apzīmējumus, utt. Kurināt naidu un visādi citādi ārdīties, tomēr viss, ko es redzēju, man tā “izsita korķus”, ka es pat uz brīdi mēms paliku.
Stāv autobuss, priekšā kā saprotams autobusa šoferis un tad viņi… kaudze (ap 30-40 varbūt) tikko no lidostas iznākušo, kuri pilnīgā mieriņā, lēnu garu slājot, cits aiz cita kā pīles iebirst autobusa vēderā. Sejas maskas? Kādas tur n**** maskas, b***? Jā, dažiem bija (uz brīdi), kad iekāpa autobusā, tad tur laikam grūti elpot bija, norāva nost un nopūtās.
Pilnīgi vienalga, kā vienam, tā jebkuram citam, kas atradās tajā autobusā! Tak viņu sejās teju vai varēja nolasīt domas: “Saņem mani valsts, es esmu ieradies mājās! Es esmu pilnīgs “priduraks”, bet esmu ieradies. Tu valsts man vispār esi parādā braucienu šajā autobusā par brīvu. Nekas, pirms atnākšu mājās, ieskriešu vēl ātri veikalā, nopirkšu kādu “šmigu” [alkoholisko dzērienu], iedzīšu šovakar nedaudz un atpūtīšos, rīt kā nekā uz darbu!” A man šajā brīdī galvā tikai viena doma: Ko es tikko redzēju? Un vai tas, ko es redzēju maz ir iespējams?
Slīdam mēs tā lēnām garām tam autobusam un prātojam… A mēs tad kas šajā situācijā esam? Es, cilvēks, kurš pārsvarā savā dzīvē meklē veidus, kā nedarīt tā, kā dara visi, satuntulējis sevi cimdos, maskā. Līdzi “spirts”! Plānojuši, kā nogādāt cilvēku, kurš atlidojis uz karantīnas zonu. Un te acu priekšā “h***** tev!”, 30-40 cilvēku kompānija, kuriem vispār pie vienas vietas visa tā Covid-19 “štelle”, kaut kādas izolācijas, sanitārā piesardzība, un jebkuri citi regulējošie šodienas faktori.
Es pusi savas šībrīža dzīves šo “valsts mēnešreižu” dienās esmu pārkārtojis tam, lai ievērotu to, kas jāievēro.
Strādāju no mājām, atsaku semināru vadīšanu, neapmeklēju vietas, kuras gribētu apmeklēt (kuras man vajadzētu apmeklēt), distancējos, uzņemu savās mājās cilvēkus, kuri atvēlēja šo dzīvesvietu atbraucējam. Kā vārdā b***? To autobusā redzēto, nebaidīšos šī apzīmējuma “p*********** idiotu” dēļ? To, kuri ar šādu attieksmi trauc mājās no lidostas, apmeklēs veikalus, šķaudīs tramvajā pa ceļam uz darbu? Nopietni?
Ziniet, man personīgi pilnībā nav bail no šīs Covid-19 sērgas. Tie, kuriem būs lemts saslimt ar šo vīrusu, tie noteikti neietrieksies ar helikopteri klintī, vai nepaslīdēs uz savas jahtas klāja. Es vairāk runāju par kopējo “solidāro” vienotības sajūtu. Par katra cilvēka spējām būt atbildīgiem ja ne pret MK noteikumiem, tad pret līdzcilvēkiem. Tā, tīri aiz cieņas kaut vai pret apkārtējiem.
Es ikdienā redzu, kādā stresā ir ievesti veiksmīgi ikdienas uzņēmēji, kā cieš draugu, paziņu vadītie uzņēmumi, kādas mājās ir pārmaiņas visa šī sakarā. Ne jau bailēs par to, ka es vai kāds man blakus saslims, nē. Tīri aiz tā, ka savā ziņā esam tagad nedaudz ierobežoti, jāievēro kaut kādas noteiktās normas, jābūt līdzatbildīgiem.
Es nekad neesmu veidojis rakstus aiz “neko darīt”, arī šoreiz nav citādāk! Parasti savos rakstos es izglītoju, vai dalos pieredzē par digitālo mārketingu, e-komerciju, vai tamlīdzīgi. Taču šoreiz, es nudien nevarēju paiet garām šodien redzētajam. Tīri tā, paanalizēju, tā tak bija tikai viena no (ja nemaldos četrām) šīsdienas lidmašīnām. OK, es neko nesaku par tiem, kuri līdzīgi kā mēs šodien izdarīja visu iespējamo, bet kopumā – jēga no tā, ka es, mēs šādi cenšamies būt piesardzīgi? Manuprāt, jēga pielīdzināma apaļai nullei.
Atliek tikai vienam no šiem 30-40 cilvēkiem būt inficētam – tas noteikti vainagosies ar nākamajiem. Vēl un vēl. Viens aiziet uz veikalu, cits nosvin atbraukšanu ar draugiem, vēl kāds aizies uz darbu. Nerunājot jau par tiem stulbeņiem, kas savus bērnus aizved uz dārziņu.
Lasi arī: Dēls ievietoja sirmo māti pansionātā. Pirms nāves viņa atklāja noslēpumu, kas satricina līdz sirds dziļumiem
Nobeidzot šo emociju gammu, man tomēr ir viens jautājums – globāls jautājums “valsts aparātam“. Un tas ir sekojošs:
Kā es, kā šīs valsts iedzīvotājs, kurš ievēro (tiešām) pilnībā visus drošības pasākumus (kaut vai aiz cieņas pret citiem). Kā es, vai jebkurš cits man blakus esošs cilvēks var būt pasargāts no saskarsmes ar potenciālu Covid-19 inficēto?
Vai tiešām valsts ierēdņi domā, ka, dodot iespēju atgriezties mājās, katrs šo iespēju izmantos, ievērojot augstākos piesardzības standartus? Vai tieši pretēji, šī ir kritiskā masa, kas neskatoties uz visiem mūsu centieniem “izsargāties”, “tupa” nospļaujas un mūs visus sejā smejoties “iz***!?”
Lūdzu, padalies ar šo rakstu, šoreiz kaut vai sociālā eksperimenta nolūkos man tiešām interesē sabiedrības viedoklis. Man ir pilnīgi vienalga, vai kāds lasa manus citus rakstus (es tos rakstu pārsvarā prieka pēc, nedaudz varbūt ar komerciālu piesitienu), bet šo rakstu es gribu tomēr iznest siltākā saulītē. Šoreiz tas izdarāms tikai ar Tavu atbalstu, dārgais lasītāj!”