Internetā šonedēļ ievērību izpelnījies kāda rīdzinieka stāsts, kurš aprakstījis lidostā “Rīga” redzēto. Vīrietis pamanījis, kā laikā, kad valstī Covid-19 sakarā jau otro nedēļu dzīve rit saskaņā ar ārkārtējās situācijas ierobežojumiem, bars tikko kā no ārzemēm atlidojušo ar koferiem, bez maskām un jebkādas sociālās distancēšanās saspiežas vienā autobusā, ceļā uz Rīgu.
Oskars raksta, ka kopā ar paziņu todien devies uz lidostu, lai pilnā gatavībā un pēc visiem atbildīgo iestāžu ieteikumiem, sagaidītu Latvijā ielidojošo, kuru nepieciešams nogādāt karantīnā.
Pārpublicējam viņa ar stāstu par lidostā “Rīga” redzēto.
“Gribat patiesību par Covid-19 karantīnu Latvijā?”
“Es šodien biju lidostā! Es neticēju tam, ko tur redzēju! Pāris vārdos par #PIESARDZĪBU parunāsim? Par Covid-19 karantīnu Latvijā? Par cilvēku atbildību un intelekta saturu dažu cilvēku galvās, kas ir pielīdzināms tualetes poda saturam (pēc tā lietošanas)? Un es jau pašā sākumā jums varu 200% apzvērēt, ka tas, ko es redzēju nav izdomāts.
Tātad šodien Rīgā ielidoja viens no “airBaltic” speciāli nozīmētajiem reisiem. Tā teikt, lai tautieši no Apvienotās Karalistes var atgriezties dzimtenē, Latvijā. Tā nu sanāca, ka arī man bija jāpiedalās viena šāda atbraucēja glābšanas operācijā. Rūpīgi izplānotā (līdz galam neesmu drošs, vai viss tika darīts tā, kā mediķi būtu ieteikuši, taču centāmies no sirds un labākās saprašanas). Operācijas mērķis, maksimāli norobežojot atbraucēju no saskares ar apkārtesošajiem, šeit sastopamajiem ļautiņiem. Nedaudz brutāls pasākums, taču, kā saka, veselības un piesardzības vārdā, nedaudz jāupurē ikdienas komforts.
Proti, atbraucējs bija jānogādā no lidostas uz iepriekš sagatavotu dzīvesvietu (atbrīvotu dzīvokli), kurā šis atbraucējs var izbaudīt pašizolēšanos. Netraucēts no apkārtējiem un netraucējot nevienu pats. Realitātes šovs “izdzīvo 14 dienas vienītī“ var sākties. Ilgāku laiku domājām, kā atvest šo atbraucēju no lidostas maksimāli izolētu no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. OK, izdomājam! Iemetām mašīnā divriteni, lai minās pa taisno no lidostas uz mājām (pareizāk sakot, pagaidu mājām).
Šoferim rokās gumijas cimdi, man – cimdi. Tuvojoties lidostai, abi aizklājām sejas ar apsējiem. (it kā sakot, ka maska ir domāta tiem, kas ir inficēti, tomēr drošs paliek drošs, lietojam arī mēs – fiziski veseli cilvēki). Līdzi man klēpī arī dezinfekcijas līdzeklis. Tuvojamies lidostas ieejai, redzam “re kur stāv mūsu pasažieris”. Izkāpjam no mašīnas, sabļaustāmies “Čau – čau”. Tiek izvilkts ritenis un nolikts drošā attālumā. Ko darām tālāk, paņemam koferus, iemetam bagāžas nodalījumā (uzsveru, cimdi, maskas, tuva kontakta ar pašu atbraucēju nav). Lai nebūtu tālākas spriedelēšanas (koferi dezinficēti, atstāti karantīnā kopā ar atlidojušo).
Ne mēs, ne atbraucējs, neesam inficēti – tomēr uzvedamies tā, it kā mēs visi un katrs atsevišķi būtu teju vai radioaktīvi.
Lasi arī: Dēls ievietoja sirmo māti pansionātā. Pirms nāves viņa atklāja noslēpumu, kas satricina līdz sirds dziļumiem
Šādas piesardzības metodes drīzāk vajadzētu ikdienā piekopt 15. trolejbusa maršrutā, vai 7. tramvajā. “Jej-bogu” sajūta, ka ir dienas, kad tur sastopamie ļautiņi kaut ko var pielipināt daudz ātrāk (ne visi, daži konkrēti novēroti indivīdi). Ejam (braucam tālāk). Instrukcijas atbraucējam esam nodevuši, kā braukt, ko darīt, ko nedarīt. Dzīvoklī ir viss nepieciešamais, ēdiens, dzeramais, utt. Tā nu mēs ar auto braucam savu ceļu, velosipēdists savu. (maskas un cimdi nevienā brīdī nepamet mūs, gluži kā tādas rotas uz karnevālu).
Un tagad sekos pats labākais… Es no sirds atvainojos par savu valodu tālāk rakstītajā, taču dienišķā mēlē es to nevaru izteikt. Lasīsiet, sapratīsiet.
Lieki piebilst, ka paralēli mūsu atbraucējam, no lidostas laukā nāca dažādas citas tikko atbraukušas ģimenes, kompānijas un vientuļnieki. Viens ar masku, cits bez maskas. Es ar viņiem nekomunicēju, man par viņiem it kā vienalga tajā brīdī. Visi lieli, domājoši, gan jau, ka zina, ko dara.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk