Viss bija lieliski, līdz devītajā grūtniecības mēnesī Ludmila redzēja dīvainu sapni. Viņa sapņo, ka staigā pa kādu netīru un slikti apgaismotu istabu ar nobružātām sienām un meklē izeju.
Viņš klīst pa gariem gaiteņiem, nemitīgi nokļūstot strupceļos, līdz uzduras dzelzs durvīm, aiz kurām atrodas operāciju zāle ar ginekoloģisko krēslu. Visas istabas sienas ir netīras, un centrā, rokās sadevušies, atrodas divi pusaudži, zēns un meitene.
Ludmila uzreiz saprata, kas atrodas viņas priekšā, un viņu pārņēma šausmas. Asaras tecēja pār viņas vaigiem, bet viņa neko nevarēja pateikt, viņas lūpas bija kā salipušas. Mirkli vēlāk klusumu pārtrauca meitenes vārdi: “Mammu, kāpēc tu mūs nogalināji?” Un puisis, kurš stāvēja netālu, strauji paraustīja roku un, murga apdullināts, paskatījies uz sievieti, sacīja: “Neuztraucies. Atgriezīsimies… pēc brāļa… un dosimies viņam līdzi uz vietu, kur bērni neraud!!! »
No šiem vārdiem Ludmila pamodās sviedriem slapja, un pār viņas vaigiem tecēja asaras. Viņu realitātē atgrieza pēkšņas asas sāpes vēdera lejasdaļā, pēc kurām kļuva skaidrs, ka sākusies asiņošana.
Sievietes kliedziens pamodināja guļošo vīru, kurš, ne mirkli nevilcinoties, viņu ātri nogādāja slimnīcā. Pēc tam bija anestēzija, bet Ludmila līdz pēdējam brīdim nevis čukstus, bet ar saucienu lūdza Dievu, lai izglābj viņas dēlu. Viss beidzās labi – Maksims piedzima absolūti vesels, lai gan visi ārsti vienbalsīgi uzstāja, ka parasti ar šādu asiņošanu mazuli nevar glābt un notiek spontāns aborts. Ludmila neticēja savai veiksmei. Bērns uzauga bez jebkādām novirzēm un iepriecināja savus vecākus.
Un sieviete sāka lēnām aizmirst šo sapni. Līdz kādu dienu kaut kas notika. Maksims bija nemierīgs, bet tas ir saprotams, jo gandrīz visi bērni ir tādi: viņi var paklupt no zila gaisa un kaut ko uzmest sev virsū. Taču zēns guva diezgan nopietnas traumas – līdz divu gadu vecumam “uz viņa rēķina” bija divi izmežģījumi, divi lūzumi un smags apdegums, neskaitot sasitumus, izciļņus un skrāpējumus.
Pats interesantākais, ka ar viņu nekas nenotika vecāku klātbūtnē. Bet, tiklīdz viņi viņu pameta, zēns sāka kliegt un raudāt. Sākumā viņa kaprīzēm netika pievērsta uzmanība, līdz mazulis sāka runāt.
Reiz, lasot grāmatu, Maksims jautāja Ludmilai:
– Mammu, kāpēc puikam nav rokas?
– Kuram puikam? viņa jautāja, rūpīgi izpētot lapas un cenšoties atrast to, par kuru jautā viņas dēls.
– Šis zēns, kurš stāv kopā ar meiteni, – Maksims čukstus atbildēja un norādīja uz stūri.
Nav nepieciešams stāstīt, ko Ludmila tajā brīdī piedzīvoja. Nē, viņa, protams, atturējās no kliegšanas, bet viņas sejas izteiksme nobiedēja pat bērnu. Tieši pēc tam, pajautājusi dēlam, sieviete sapratusi, ka visas nepatikšanas ar viņas Maksimu notikušas pēc spēlēšanās ar skumju meiteni un vienroku zēnu. Interesantākais ir tas, ka pat tad, kad vecmāmiņa viņu veda pie sevis, tikai pāris dienas viņam nekas nenotika, līdz “biedri” viņu atkal atrada, pēc kā uz ķermeņa parādījās jauni zilumi.
Laika gaitā Maksimkas un Ludmilas nedzimušie bērni, augot, kļuva daudz spēcīgāki. Tagad viņus vairs nesamulsināja pat viņas klātbūtne, viņi centās zēnam kaitēt viņas acu priekšā. Un neviena lūgšana vairs nepalīdzēja, un burvji un vecmāmiņas, tikai paskatoties uz Maksimu, nekavējoties atteicās palīdzēt. Arī Ludmila nevar neko pateikt savam vīram – ja viņa piedos viņai abortus, tad viņa noteikti nosūtīs viņu uz psihiatrisko slimnīcu par visu pārējo.
Tātad sieviete dzīvo pastāvīgās bailēs. Viņa guļ tikai pāris stundas dienā, bet pārējā laikā sargā dēlu, jo ne reizi vien nācies glābt no “pēkšņi” nokritušas verdoša ūdens tējkannas un lustras. Protams, par bērnudārza apmeklējumu nevar būt ne runas, jo sieviete ir pārliecināta, ka viņas vēl nedzimušie bērniņi agri vai vēlu tik un tā sasniegs savu mērķi un atņems viņai Maksimku.