Nožēloju, ka neizšķīros ar vīru ātrāk un nekļuvu laimīga

Viņš pajautāja, vai, ja šķiršos, dzīvošu atsevišķi. Es atbildēju, ka, protams, jā. Dēls sacīja: “Ja tu, mamma, kādu jaunu draugu atvedīsi, es tevi necienīšu, un, varbūt, pat pie tevis neiešu.” Nekādi mani argumenti par to, ka, ja mēs šķirtos, mēs būtu brīvi cilvēki, uz dēlu neiedarbojās. Es sajutu, ka man izeja no ģimenes nav. Vai nu tikai ar kājām pa priekšu, vai pazaudējot dēlu. Meitām es pat nesāku par to stāstīt. Pēc tam vīram sāka lēkāt spiediens, un viņš sāka lietot zāles. Sekss kļuva daudz retāks un pilnīgi nekāds. Par nekādiem uzlabojošiem līdzekļiem pat dzirdēt negribēja. Arī man sākās hormonālie traucējumi, es 2 mēnešu laikā notievēju par 25 kilogramiem.

Es nomainīju garderobi, sāku labi izskatīties un hormoni paveica savu melno darbu. Es piekrāpu vīru ar gandrīz nezināmu cilvēkus, kurš pa mani ir 15 gadus jaunāks (datora speciālists, pie kura vīrs mani aizsūtīja iztīrīt klēpjdatoru). Es tā arī nesapratu, kurš kuru savaldzināja (es pirmā uz viņu skatījos, kamēr viņš testēja datoru, pāris reizes pasmaidīju), bet, kad es atnācu pakaļ datoram, bija darba dienas beigas un viņš palūdza viņu aizvest līdz metro. Nesēdēja man blakām, bet aizmugurē, noņēma manam krēslam galvas statīvu, kaut ko čukstēja, masēja plecus. Mani tas pilnībā pārņēma. Pēc tam viņš veikli novērsa manu uzmanību un izņēma mašīnas atslēgas, sacīja, ka tās atdos tikai pie viņa mājās (izrādījās, viņš dzīvo pie metro).

Lasi arī: Sieva mani pameta un es “atdevu viņai parādu” nežēlīgā veidā caur viņas bērnu

Man nācās doties uz viņa dzīvokli. Kas notika pēc tam, atceros neskaidri un šādu temperamentu no sevis negaidīju. Kad viņš bija vannā, atguvu adekvātu stāvokli, apģērbos, paķēru atslēgas, kažoku, knapi tiku galā ar slēdzeni un izskrēju uz ielas. Es visa trīcēju. Es aizbraucu mājās. Vīrs kā pa spīti mani gaidīja. Es iegāju dušā, tā arī nevarēju nomazgāt sveša vīrieša smaržu aromātu.

Bet pēc tam bija tas nelaimīgais retais sekss ar vīru. Mans Dievs, cik man bija slikti. Saprast sestajā gadu desmitā, ka visu dzīvi biju nelaimīga laulībā, ka tikai upurēju sevi ģimenei un morāles principiem. Vajadzēja jau 30 gadus atpakaļ pamēģināt un aiziet no vīra, nevis ciest. Tikai viena mana paziņa, kad izšķīrās no vīra, sacīja, ka saprot kā es dzīvoju. Pēc šī notikuma mans organisms mainījās, hormoni plosījās, atjaunojās cikls. Ārsti brīnījās un izrakstīja man antidepresantus un hormonus. Bet man vienkārši rāva nost jumtu. Vīrs bija pārsteigts par šīm pārmaiņām, bet neko nenojauš. Bērni smejas un saka, ka es vēlu esmu sākusi sev sekot līdzi. Bet tā kā es visu laiku esmu viņu acu priekšā, tad domas par krāpšanu viņiem nav.

Bet pats sliktākais ir tas, ka es sāku tā ienīst vīru, ka izmisīgi vēlos viņam pateikt par krāpšanu. Lai viņam būtu tikpat sāpīgi kā man. Noturos tikai tāpēc, ka zinu, ka viņam noteikti būs infarkts vai insults. Negribu uz sevi uzņemties tādu grēku. Ja vien tikai es spētu nojaust, kādā strupceļā mani novedīs mana rīcība. Kur doties? Viena dāma forumā rakstīja, ka viss pāries pēc 3-5 gadiem, un varēs mierīgi dzīvot. Bet kā nodzīvot šos gadus? Mani velk pa kreisi, pat ar visām tabletēm, bet bez viņām, vispār nezinu, kas būtu. Reizēm nāk prātā domas par klosteri.