…Kad Jūlija no rīta pamodās, vakardienas klaidonis bija izgaisis bez pēdām. Mamma teica, ka viņš ir pamodies, tūkstošiem reizes atvainojos, ar viņu kas tāds pirmo reizi esot noticis. Iedzēris restorānā ar nepazīstamiem cilvēkiem, apreibis, un pēc tam, acīmredzot, viņš ir ticis apzagts. Visā visumā, viņš ir pateicīgs Jūlijai par glābšanu, bet viņam ir kauns skatīties viņai acīs. Tāpēc viņš aizbēga vēl pirms viņa pamodās.
Pēc trīs dienām viņš atkal viņu gaidīja pie ieejas. Skaidrā, skaists un viss tāds…dārgs. Un aiz viņa vēl stāvēja stilīga ārzemju automašīna. “Gribu tev pateikt paldies”, – teica vīrietis, kurš stādījās priekšā kā Romāns.
Viņš piedāvāja viņai aiziet uz restorānu, viņa piekrita aiziet uz kafejnīcu. Viņš palūdza atļauju viņai piezvanīt, viņa neatļāva. Bet, kad viņš piezvanīja, ka gaida viņu pie kāpņutelpas, viņa izlidoja uz ielas…mājas čībās. Sirdij nepavēlēsi. Pat, ja tā saļims pirmā pretīmnācēja dēļ. Bet ārzemju automašīnai ar dārgo uzvalku (plus pelnoša uzņēmuma īpašnieka statusam) šajā situācijā galīgi nav galvenā loma.
Pēc nedēļas viņš viņas pirkstā uzvilka gredzenu un tikai pēc tam bildināja. “Tas, – teica Romāns. – Lai tu nepaspētu atteikt”. “Bet es nemaz nedomāju atteikt”, – pasmaidīja Jūlija, padomājot, ka tā ir patiesība, nebūtu laimes…
Jo, ja Romāns tad neizlemtu veiksmīgu darījumu apmazgāt restorānu, un ja neiepazītos ar sliktajiem puišiem, kuri viņu izģērba, vai tad viņi būtu iepazinušies?
avots: vranya.net
[…] Patiess stāsts: pārdevēja pažēloja nosalušo svešinieku, un pēc mēneša kļuva par miljonār… […]