Sieviete nolēma, ka atbrīvošanās no gultiņas vismaz daļēji atvieglos viņas sāpes. Gultiņa iepatikās kādam laulātam pārim un viņi to nopirka. Sieva pavaicāja Valērijai, cik vecs ir viņas bērns, ja viņai gultiņa vairs neesot vajadzīga.
Asarām acīs jaunā sieviete pastāstīja, ka viņas mazulis piedzimis miris un nav paspējis gultiņā pagulēt. Sieva pastāstīja vīram to, ko viņai atklāja Valērija. Saprotot jaunās sievietes dziļās skumjas, vīrs, vārdā Džeralds, nolēma sagādāt viņai nelielu pārsteigumu un atdot gultiņu atpakaļ, bet pavisam citā veidolā.
Džeraldam bija zelta rokas – no gultiņas viņš izgatavoja brīnišķīgu krēslu. Pēc nedēļas viņš zvanīja pie Valērijas mājas durvīm un pasniedza viņai dāvanu, lūdzot pieņemt to kā svētu atmiņu par mazuli. Negaidījusi šādu rīcību, nelaimīgā sieviete sāka raudāt turpat uz sliekšņa, sakot: “Ak, Dievs, kāda svētība, ka pasaulē ir vēl tādi labi cilvēki kā jūs!”
Lasi arī: Latviete pastāsta kā dzīvo Itālijā: Reāli neesmu bijusi ārā kopš 7.marta …
Tagad, sēžot krēslā, Valērija citādāk izdzīvo sava dēliņa nāvi. Vieglāk, gaišāk. Un viss pateicoties cilvēkam, kuru viņa bija redzējusi tikai reizi mūžā!
Padomā par Džeralda pārsteidzoši cildeno dāvanu! Tagad šis skaistais krēsls kalpo Valērijai kā piemiņa par viņas puisīti, kuru viņa bija gribējusi nosaukt par Noa.
Ir daudz vecāku, kas piedzīvojuši to pašu, ko Valērija. Dalies ar šo stāstu, lai paustu solidaritāti ar cilvēkiem, kuri zaudējuši savus bērniņus.
Avots: misstits.co