Un tā, dienu pirms manas izrakstīšanās palātā ieskrēja kaimiņiene:
– Nāc ātri! Tur ieradās “tava” pamestā bērniņa vecāki!
Es izlēcu no gultas un izskrēju no palātas gaitenī.
Tur es ieraudzīju puisi un meiteni vecumā no 15-16 gadiem. Viņi stāvēja, turēdamies rokās, aiz bailēm saspiedušies kopā.
Kopā ar jauniešiem bija viņu mātes, visnotaļ koptas un laba izskata pusmūža dāmas – mazuļa vecmāmiņas.
Es nevarēju pieiet tuvāk, nedzirdēju, ko viņi runā. Bet, spriežot pēc vardarbīgajiem žestiem un sejas izteiksmēm, aiz stikla starpsienas notika īsta drāma.
Es redzēju, kā raudošā meitene tika apsēdināta pie galda un viņai zem deguna pabāzts papīrs un pildspalva.
Puisis mēģināja iejaukties un kaut ko iebilst, bet māte izlēmīgi atstūma dēlu no meitenes. Stingrie un nežēlīgie vecāki neļāva jauniešiem pat paskatīties uz viņu jaundzimušo.
Mana pirmā doma bija paņemt mazuli sev un atstāt slimnīcu ar diviem bērniem. Bet to nevarēja izdarīt tā uzreiz (bija jānoformē ļoti daudzi dokumenti). Turklāt – godīgi sakot, vairākas manas jaundzimušās meitiņas veselības problēmas mani atturēja no mazuļa adoptēšanas.
Lasi arī: PSRS bija lētāk! Bet vai tas tiešām tā bija?
Tad mēs izrakstījāmies no dzemdību nama. Pēc tam es domāju, kad vajadzētu kaut kad doties uz slimnīcu un uzzināt, kas notika ar “manu” bērniņu.
Bet tā arī neaizgāju.
Es ceru, ka mazais cilvēciņš atrada labu audžuģimeni.
Vai varbūt “vecmāmiņas” nāca pie prāta un tomēr atļāva savām atvasēm pašām audzināt bērnu. Es gribētu domāt, ka viss beidzās labi.
Vai tiešām pēc izskata tik nodrošinātas ģimenes var tik nežēlīgi izturēties pret savu miesu un asinīm?