Šī mazulīte pastāstīja ko tādu, no kā mamma palika mēma…
Es krāsoju sienu garāžā, bet mana 3 gadus vecā meitiņa zīmēja ar krītu uz betona grīdas. Vienā brīdī viņa pateica: “Es tik ļoti priecājos, ka Dievs padarīja tevi par manu mammīti.” Es kam tādam nebiju gatava un pārjautāju: “Ko?”
Šoreiz viņai sanāca vēl neveiklāka frāze: “Es priecājos, ka tu esi mana mammīte no Dieva”.
Manas acis piepildījās ar asarām. Pēc tam mana mazulīte sāka teikt lūgšanu: “Dievs, paldies tev, ka tu iedevi man manu mīļo mammīti. Un paldies tev (šo frāzi es īsti nesapratu). Paldies tev par to, ka viņa vienmēr man gatavo brokastis, un, ka mēs šodien taisīsim ķirbju pankūkas. Es ceru, ka mums tās sanāks garšīgas”.
Pēc tam viņa atvēra acis un turpināja zīmēt. “Kurš tev to visu iemācīja?”, – es sāku iztaujāt, cenšoties norīt kamolu, kas iestrēga kaklā. Viņai ir tikai trīs gadiņi, un man nebija ne jausmas, ka viņas mazajā sirsniņā ietilpst tik liels daudzums pacietības. Parasti mūsu meita nekad negribēja lūgties skaļi, pat tad, kad mēs viņu mēģinājām iedrošināt ar saldumiem. Pārsteidzoši, ka viņas mazajā sirsniņā ir tik daudz mīlestības, es pat nevarēju iedomāties, un viņas domas aptver tādus jēdzienus kā Dievs, mīlestība un pateicība…
“Paldies, Anna, – es teicu, pasmaidījusi. Es esmu ļoti, ļoti priecīga, ka Dievs man ir atsūtījis tādu meitiņu”. Es viņu apskautu, ja manas rokas nebūtu krāsā, un starp mums nebūtu tik liels attālums. Es jau nodomāju, ka tās ir sarunas beigas, bet meita uzdeva vēl vienu jautājumu…
“Tev ilgi nācās mani gaidīt, māmiņ?” – pajautāja Anna. Es jau viņai šo stāstu biju stāstījusi miljoniem reižu, bet viņa gribēja to dzirdēt vēlreiz. Es piegāju pie viņas nedaudz tuvāk: “Jā, mana mīļā. Es atkal un atkal lūdzu Dievam dot man bērniņu, bet viņš man ilgi to nedeva. Bet pēc tam, kad mēs ar tēti uzzinājām, ka tu esi manā vēderā, mēs bijām neaprakstāmi laimīgi!”
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu