Izdzirdēju zvanu uz vedeklas mobilo telefonu un tagad nevēlos viņiem palīdzēt ar dzīvokli

– Es pret vedeklu Zani vienmēr esmu izturējusies sirsnīgi! – stāsta piecdesmit septiņus gadus vecā Olga. – Ar bērnu viņiem daudz palīdzēju – Zanei bija problēmas pēc dzemdībām, viņa gulēja slimnīcā, dēls strādāja un skrēja pie viņas, bet es ar jaundzimušo sēdēju. Tiku galā! Tagad apsolīju atdot viņiem dzīvokli..

– Oho! Laba palīdzība jaunajiem…

– Jā. Zane neplānoti palika stāvoklī ar otru bērniņu, bet es izīrēju divistabu dzīvokli. Īrnieki pēc pāris nedēļām izvācas, es saku, remontējiet, ievācieties un dzīvojiet, ja reiz tāda lieta, nelaidīšu es tur citus īrniekus! Nemētāsieties taču ar diviem maziem bērniem pa īres dzīvokļiem…Dzīvoklis ir labs, lielisks rajons, lai dzīvo, kamēr vedeklai beigsies dekrēts un viņi nostāsies uz savām kājām, tad jau redzēs, ko tālāk…

…Olgas pirmajam mazdēlam drīz paliks divi gadi, bet pēc četriem mēnešiem dēlam un viņa sievai ir jāpiedzimst otrajam bērniņam. Godīgi sakot, jaunie sākumā šaubījās, vai vajag saglabāt grūtniecību, jo tagad viņiem nav pašiem sava mitekļa, dzīvo īres dzīvokļos. Bet Olga pateica strikti: ja reiz tā ir noticis, tad ir jādzemdē!

Un dzīvokli piedāvāja. Tas bija būtisks arguments, lai saglabātu grūtniecību.

– Vispār jau Zane, protams, nav nekāds vienkāršais cilvēks! – nopūšas Olga. Augstprātīga, kategoriska, karstasinīga. Laiku pa laikam kaut ko noņurd uz manu pusi. Kamēr es palīdzu – viss ir labi, bet tiklīdz kaut kas nav viņai pa prātam – uzreiz es esmu ienaidnieks. Bet es centos būt gudrāka. Nepievērsu tam uzmanību, nedzirdēju, neredzēju, nepamanīju kaut kādas lietas, kaut kur piebremzēju. Un tagad domāju – velti! Vajadzēja uzreiz nolikt pie vietas…Varbūt, ka tiktāl nebūtu lietas aizgājušas…

Pirms pāris nedēļām Olgai bija dzimšanas dienas, nāca ciemiņi – dažas draudzenes, apsveikt atbrauca arī dēls ar sievu un bērnu. Olga izcepa gaļu, nopirka kūku, uzklāja galdu, lieliski pasēdēja.
Jaunie sāka taisīties uz mājām – bērns esot jāliek gulēt. Olga iedeva viņiem kabačus, pāris ievārījuma burciņas, gurķus no vasarnīcas. Dēls ar somām jau nogāja lejā uz mašīnu, Zane palika apģērbt bērnu. Apģērbās, taisījās iet ārā, bet te Zane pamanīja, ka viņai nav telefona.

Tikko vēl bija, blakus stāvēja uz galda, kad tēju dzēra. Varbūt bērns kaut kur iebāza?

– Pagaidi! Es tūlīt tev piezvanīšu! – Olga paņēma savu telefonu.

– Vai! Nē, nevajag! Tagad Andris atnāks, piezvanīs! – pēkšņi sāka nervozēt Zane. – Un es pati tāpat pameklēšu, viņam taču tepat kaut kur jābūt, kāpēc jāzvana…

Bet Olga jau bija uzspiedusi numuru….un gandrīz izmeta telefonu no rokām, kad pēkšņi zem dīvāna spilveniem izdzirdēja maza sunīša pretīgo riešanu.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

Spread the love
loading...

COMMENTS

  • <cite class="fn">Anonīms</cite>

    Varam jau sadusmoties,bet savējie vien ir un kas mēs būsim bez bērnu atbalsta vecumdienās ?

  • <cite class="fn">Anonīms</cite>

    neceru nomūsu tagadējās jaunatnes vecumdienās nekā laba, gaidīs kamēr veči tik ātrāk noliktu karoti,lai tiktu pie mājas-naudas u.t.t,lai tik paši vien gādā par sevi!!!

  • <cite class="fn">Mērija</cite>

    Domāju,ka viss ir pareizi,Olga malace.Nu nedrīkst ļaut pazemot.Un ja būtu izlikusies ka viss ok?Kas tālāk?Ar dzīvokli cieņu un mīlestību nenopirks.Pareizi darīja.Kas zin,kam dzīvoklis būs vajadzīgs,varbūt tam,kas pienesīs tēju.Jādomā kā dzīvot tā,lai esam veselīgas arī astoņdesmit gados.

Pievienot komentāru