Izdzirdēju zvanu uz vedeklas mobilo telefonu un tagad nevēlos viņiem palīdzēt ar dzīvokli

– Tu iedomājies? – gandrīz raudādama stāsta Olga. – Tas viņai tāds signāls uzlikts uz maniem zvaniem – suņu rejas. Un ne tikai riešana, tu zini, tāds tonis, pretīgs, ar čīkstēšanu, nu, kā mēdz darīt mazie, riebīgie šuneļi…Manas draudzenes sēž, to visu dzird, visiem ir neērti. Nu ko, viņa paķēra savu telefonu no spilvenapakšas, paņēma bērnu un izgāja no dzīvokļa – bet man jau acīs asaras. Un ar ko es šo esmu izpelnījusies? Manas draudzenes sāka mani mierināt…Bet man paliek tikai sliktāk. Domāju – un dēls taču arī to zināja, jo es viņai simtiem reižu tiku zvanījusi, kad viņš bija blakus. Droši vien dzirdēja to riešanu. Droši vien pasmējās abi kopā…

Olga nopietni apvainojās uz jaunajiem.

– Nākamajā dienā zvana man dēliņš, it kā nekas nebūtu noticis! – viņa stāsta. – Esot kaut kādus materiālus dzīvoklim nopircis. Jautā, vai var uzreiz vest uz dzīvokli, nolikt uz balkona. Bet es viņam saku – zini ko, mīļo dēliņ, es pārdomāju. Pasaki paldies savai sievai. Viņa tev pastāstīja, kas notika pašās svinību beigās? Nē? Nu tad pajautā viņai…

…Dēls tagad ir nomocījis Olgu ar zvaniem, bet atvainošanās vietā māte dzird vienus vienīgus pārmetumus.

– Mēs uz tevi paļāvāmies, bet tu! Mēs nopirkām materiālus remontam! Mēs saimniekam pateicām, ka izvāksimies!

Tu pati apsolīji, tā tās lietas nedara…Tu vispār saproti, kādā stāvoklī tagad esi mūs nostādījusi?

Zane vispār klusē, kā ūdeni mutē paņēmusi.

Olga visu saprot, bet pēc notikušā panākt solīti pretī absolūti nevēlas.

Apvainojās par sīkumiem? Nu pateiktu vedeklai un dēlam pāris “maigus” vārdus. Bet kāpēc tā iegāzt? Tie patiešām nav nekādi joki, dēls ar bērnu un sievu stāvoklī, kā arī veselu kaudzi nevajadzīgu celtniecības materiālu, pēc kāda laika nonāks uz ielas.

Galu galā, viņi arī nolēma dzemdēt bērnu, tikai cerot, ka būs dzīvoklis. Un tagad ko darīt?

Bet varbūt Olgai ir taisnība, vajag nekaunīgos bērnus nolikt pie vietas?

Ko jūs domājat?

avots: vranya.net