Vīramāte sajauca numuru un draudzenes vietā piezvanīja man. Es aprunājos un tā arī neatklāju, ka tā esmu es

Bija vēss rudens vakars, mēs ar vīru tikko bijām atgriezušies no viņa vecākiem. Pasēdējām kopā ar viņiem, uzēdām kūciņu, papļāpājām. Man likās, ka viss kārtējo reizi noritēja labi, visi apmierināti, vīramāte mīļi smaidīja, jokoja, pat, kā likās, atļāvās iedzert vairāk, nekā parasti.

Tobrīd mēs bijām precējušies pusgadu. Viņš ir montāžnieks, es pirms gada pabeidzu universitāti ārsta-stomatologa specialitātē, un tobrīd par ļoti mazu algu strādāju par ārsta asistenti vietējā poliklīnikā. Par dzīvi kopumā nežēlojāmies, paņēmām vienistabas dzīvokli uz kredīta. Protams, ka galvenais finanšu slogs bija uz vīra pleciem.

Un tā, mēs atnācām mājās, es noģērbu mēteli, un gribēju aiziet uz virtuvi, uzlikt vārīties tējkannu un padzert tēju, kā mans mobilais telefons skaļi iezvanījās. Es piegāju klāt, ieraudzīju, ka zvana vīramāte. Nodomāju: “Mēs taču tikko no viņiem atnācām! Droši vien kaut ko tur aizmirsu”. Un pacēlu klausuli.

Telefona klausulē es izdzirdēju: “Aiju, Aiju (es neesmu Aija, mani sauc Māra), no manis nupat aizgāja dēls ar “savējo”. Tūlīt tev pastāstīšu, kādas tagad vedeklas…” Es biju ļoti pārsteigta, sapratu, ka vīramāte nedaudz par daudz iedzērusi, un acīmredzot, kļūdījusies ar numuru, kad gribējusi piezvanīt savai draudzenei Aijai. Saruna ievirzījās ne pārāk patīkamā gultnē, bet bija diezgan interesanti, tāpēc es nolēmu noklausīties viņas monologu un ik pa laikam izdvest kādu apstiprinošu frāzi.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu