Vīramāte sajauca numuru un draudzenes vietā piezvanīja man. Es aprunājos un tā arī neatklāju, ka tā esmu es

Vīramāt: “Dzīvo viņi par viņa naudu. Viņa, protams, strādā, bet ir vispār bez naudas. Par ko gan domāja, kad iestājās universitātē? Ar vecākiem gribēja visu laiku dzīvot, uz viņu rēķina? Bet te manējais parādījās!Nu tas vēl tā, tu paklausies, Aija….Bērnu viņiem vēl nav. Viņa tagad ir tā neko, figūriņa tāda interesanta. Bet, kā piedzemdēs bērnus, kas tad notiks? Izplūdīs miesās tā, ka nespēsi apturēt! Viņai ir tādas noslieces, tas uzreiz redzams. Tas viss no dabas, kur nu bez tās. Un manējais dzīvos ar tādu izplūdušu sievu bez naudas! Ai, nu labi…Viņa vispār ir mierīga meitene, neskraida uz dejām, bet viņas izglītība, protams, traucē. Būtu no ciema, vienkāršāka, mēs ar viņu atrastu kopīgu valodu, bet tā – par ko gan mums runāt?”

Es noklausījos visu šo monologu, bet pēc tam vienkārši atslēdzu telefonu. Es nespēju tālāk klausīties. Sākumā bija nedaudz aizvainojoši. Vīram neko neteicu, saņēmu drosmi. Domāju visu nakti, kāpēc viņa tā domā par mani.

Piezvanīju savai māsai. Māsa ir vecāka par mani, viņai pašai ir divi bērni. Un māsa teica: “Nepārdzīvo!Izliecies, it kā tu neko nebūtu dzirdējusi. Kad tev pašai būs savi bērni, tu sapratīsi, ka savs bērns vecākiem ir vislabākais, un viņiem liekas, ka viņa dēlam neviena nav pietiekami laba. Tas pāries”.

Nebija vienkārši, bet es ņēmu vērā māsas padomu un noklusēju. Tagad ir pagājis vēl pusgads. Attiecības ar vīramāti ir labas, mierīgas. Tagad es pati gaidu savu bērniņu un pamazām sāku viņu saprast: viņa ne jau aiz ļauna, vienkārši viņai pašas dēls ir vislabākais. Mans dēls arī man būs pats labākais.

avots: vranya.net