Vienmēr mūsu ģimeni uzskatīju par priekšzīmīgu: vīrs darbā līdz vēlam vakaram, citreiz arī brīvdienās, divi bērni, kuriem cenšamies dot visu to labāko…
Tikai viena lieta nomocīja – vīrs strādāja arī svētkos, bet alga viņam bija laba. Viņa prombūtnē es sevi mierināju ar to, ka viņš cenšas visas ģimenes labā…
Reiz mēs guļam, jau lēnām sākam iemigt. Vīrs uzreiz iemiga, neskatoties uz to, ka es pirms piecām minūtēm kārtējo reizi centos atdzīvināt mūsu laulāto attiecības ar romantiskām vakariņām – mani pūliņi bija velti. Vīrs pagriezās uz sienas pusi un sāka krākt.
Pēkšņi aptuveni pusvienos naktī vīra telefonā atnāca īsziņa. Iemirdzējās ekrāns. Es paskatījos uz telefonu, ziņkārība manā galvā pamodās, lai arī es ar prātu sapratu, ka nekas interesants, izņemot ziņas no bankas vai spama tur nevar būt…
Paņēmu telefonu un ekrānā ieraudzīju: “Mīļotais, apsveicu tevi, mūs abus, pirms desmit minūtēm mums piedzima ilgi gaidītais dēls!” Man pilnīgi karstuma lēkme uznāca, pēc tam drebuļi…Droši vien, ka arī mati uz galvas sakustējās…
Šķir nākošo lapu un uzzini ar ko tas beidzās