Padomju Savienības laikos nebija iespēju izplatīt visu informāciju, kā tas ir pašlaik. Par traģēdijām speciāli tika noklusēts, un plašsaziņas līdzekļi tās tikpat kā neatspoguļoja.
Bet neviens neatcēla informāciju “no mutes mutē”, un šādi izplatījās baumas un neticamas leģendas. Tikai pēc gadu desmitiem radās iespējas uzzināt, kas bija noticis patiesībā.
Piecstāvu dzīvojamā ēka, ko taranēja lidmašīna Novosibirskā
Šī traģēdija notika 1976. gada 26. septembrī un to slēpa 33 gadus. Negadījumā gāja bojā pieci cilvēki, tostarp trīs bērni.
No vietējā lidlauka tika nolaupīta lidmašīna “An-2”, pie kuras stūres patvaļīgi bija sēdies 23 gadus vecais pilots Vladimirs Serkovs.
Viņš riņķoja pa pilsētu un novirzīja lidmašīnu uz piecstāvu ēku. Laineris mājā ietriecās ar ātrumu vairāk nekā 150 kilometru stundā un izsita caurumu starp ceturto un trešo stāvu. Pats pilots gāja bojā, bet degviela izlija kāpņu telpā un aizdegās.
Māju ātri izremontēja, un visi pierādījumi par šo incidentu tika noslēpti. Bet visā Novosibirskā izplatījās baumas, ka notikušajā vainojami teroristi.
Kā atklājās incidenta izmeklēšanā, mājā, kuru taranēja “kamikadze”, dzīvoja viņa sievas vecāki, pie kuriem sieviete bija atgriezusies kopā ar bērnu pēc tam, kad nolēma pamest vīru. Acīmredzot pilots bija nolēmis noslēgt rēķinus ar dzīvi un vienlaikus atriebties bijušajai sievai. Tomēr ne viņa, ne bērns, ne vecāki taranēšanas brīdī nebija mājās.
Cilvēku samīšana pūlī Lužņiku stadionā
Tā dēvētā Lužņiku traģēdija ir smagākais šāda veida negadījums Krievijas sporta vēsturē. 1982. gada 20. oktobrī Lužņiku stadionā, skatītājiem pametot tribīnes futbola spēles laikā starp Maskavas „Spartaku” un Hārlemas pilsētas klubu no Nīderlandes, gaitenī izcēlās paniska pūļa grūstīšanās, kurā dzīvību zaudēja desmitiem cilvēku.
Lasi arī: “Es jums parādīšu skaistumu!” Skandalozā krievu balerīna Voločkova, būdama reibumā, fotosesijas laikā nogāžas gar zemi
Mačs nebija īpaši interesants, un publika, nenoskatoties to līdz galam, devās uz izeju. Kādai sievietei paslīdēja kāja, un viens no vīriešiem nolēma viņai palīdzēt. Sākās grūstīšanās. Tad kāds futbolists guva vārtus, un viss pūlis nolēma atgriezties tribīnēs. Sākās īsts haoss, cilvēki grūdās cits citam virsū, un daudzi no viņiem tika samīti.
Bojā gāja 66 cilvēki, starp kuriem bija pusaudži no 14 līdz 17 gadiem. Plašsaziņas līdzekļi šo traģēdiju ne tikai neizgaismoja, bet nolēma visu noslēpt pat no bojāgājušo bērnu vecākiem. Vecāki bērnu mirstīgās atliekas meklēja slimnīcās un morgos, bet nevarēja atrast. Pēc septiņiem gadiem par traģēdiju sāka runāt, bet cilvēki pat šobrīd ir pārliecināti, ka upuru ir bijis daudz vairāk.
Attēlā: piemineklis visiem pasaules stadionos bojā gājušajiem, kas desmit gadus pēc traģēdijas tika uzstādīts Lužņiku sporta kompleksa teritorijā.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk