Cietsirdīgs un tiešs psiholoģes Lilijas Ahremčikas teksts.
Parasti, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš žēlojas: “Bet vai jūs ziniet, cik man maksā?!” Zinu. Un nesaprotu, ko tu te dari. Pa manam, viss ir vienkārši: nepatīk – nestrādā un tā it visā.
Slikti tev dzīvot ar cilvēku – nedzīvo. Ar tevi slikti apejas darījuma partneri – maini. Slikti pieguļ uzvalks – atdod tam, kuram tas piegulēs ideāli. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Slikti tev dzīvot valstī – brauc prom. Dari, bet nečīksti.
Bet ja tu neko nedari un nemaini, tātad, tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstēt. Labi sūdzēties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi, lai tev justu līdzi. Labi, lai tavā vietā lemtu un tev palīdzētu. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Paredzoši. Tā ir tava komforta zona. Būt mēslos ir tava komforta zona.
Un tajā visā ir jēga. Vislielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad kas? Ja tu nežēlosies, ko tad tu darīsi? Nāksies taču darīt. Ja noņemt šo jēgu: “Man ir neciešami grūti, taču es nesu savu krustu”, tad kas paliks? Kur tu iesi bez tā sava krusta? Kā tu vispār bez viņa dzīvosi?
Nerisināt – arī tas ir risinājums. Nemainīt – arī tas ir lēmums. Ja tu izdari šādu izvēli, tad esi ar to, atzīsti to, saņem bonusus, baudi to. Taču nečakarē smadzenes citiem. Viņiem nav jāspēlē tavas spēlītes.
Atzīsti: tu esi tur, kur gribi būt. Lūk tā ir patiesība.
avots: lifedeeper.ru
Trāpīts desmitniekā:)
Trāpīts desmitniekā 🙂