Visbiežāk atradu kopīgu valodu ar puišiem. Man bija divi labākie draugi no skolas, ar vienu sazinājos līdz pat 2014. gadam. Reiz es ierados laukos, un viens no draugiem arī ciemojās pie saviem vecākiem.
Protams, ka mēs tikāmies. Tajā pašā dienā es devos pie vēl vienas klasesbiedrenes. Mēs vienojāmies ar viņu tikties pulksten 15:00. Viņa atzvanīja, lūdza, lai es atnākšu vēlāk.
“Labi, tad es vēl ar Maksimu parunāšu, un tad došos pie tevis,” es saku telefonā. Viņa man atbild, ka tad līdz vēlākam, un es vēl beigās pajautāju, vai varu viņas meitai atnest šokolādi. Klasesbiedrene aizmirsa izslēgt tālruni un nedzirdēja manu jautājumu.
Tikai es nebiju priecīga par šādu situāciju. Dzirdu sarunu: “Ar ko runāji?” – jautāja viņas vīrs.
“Nu ar Iru, mācījāmies kopā. Atkal pie puišiem aizgāja, nekas no skolas laika nav mainījies…. Te staigāja ar Maksimu, te ar Alekseju. Atvilksies pie mums pēc 2 stundām. Nopērc pie tējas kaut ko.”
Man asara notecēja pār vaigu. Atslēdzu telefonu un devos mājās. Jā, lauki, un te vienmēr būs tenkotāji. Bet tomēr sāpīgi, jo pazīstams cilvēks.
Es tolaik strādāju transporta kompānijā un man bija pieejama telefona sarunu ierakstīšanas funkcija.
Klasesbiedrenei uzrakstīju, ka nebūšu ciemos un ievietoju sarunas ierakstu sociālajos tīklos. Negribēju dzirdēt nekādu atbildi, nobloķēju viņu visur. Maksims tomēr neizturēja un beigās sakāvās ar viņas vīru.
LASI VĒL: Lieliskas idejas, kuras gandrīz visi vēlēsies ieviest savā vasarnīcā…
Lūk, tā! Dzīvo un pat nenojaut, ko cilvēki tev aiz muguras saka. Vismaz patiesību uzzināju un par to paldies!
avots: vranya.net