Šo patieso stāstu no dzīves es pastāstīju savā sociālā tīkla Instagram kontā pirms trīs mēnešiem. Tagad Tatjana Ivanovna ir atgriezusies ciemā, pagaidām dzīvo dzīvoklī, bet atliek naudiņu nākošajai dzīvesvietai. Domāju, ka divu-trīs gadu laikā viņa būs atlikusi kādus četrsimts tūkstošus. Par tādu naudu var nopirkt ciemā sev nelielu mājiņu.
Viņai ir draudzenes, radinieki, kuri palīdz ar visu, ko vien var. Lai arī daži viņu nosoda: sak, pati vainīga, vajadzēja ar meitu parunāt. Varbūt, ka mazmeitiņa visu izdomāja.
-Bērns kaut ko tādu pats izdomāt nevar, – ir pārliecināta Tatjana Ivanovna. – Arī tālāka meitas uzvedība mani pārliecina par to, ka tieši tā arī bija. Viņa ne reizes man nav piezvanījusi, lai apjautātos, kāpēc es aizbraucu. Laikam visu sapratu. Bet es gaidu. Pati zvanīt netaisos, es viņas priekšā ne par ko neesmu vainīga.
Pazīstama situācija, draugi? Vai arī tas ir izņēmums? Kāpēc mūsdienu apstākļos bērni arvien biežāk nodod savus vecākus?
avots: vranya.net