Nožēloju, ka neizšķīros ar vīru ātrāk un nekļuvu laimīga

Jau vairākus mēnešus lasu citu cilvēku stāstus, un esmu šausmās, ko esmu izdarījusi. Nepievērsu uzmanību savai uzvedībai, sajūtām. Nebija ar ko parunāt. Paturēt sevī arī neizdodas. Asaras līst straumēm. Ko darīt? Nezinu! Nolēmu uzrakstītu savu atzīšanos, lai izrunātos.

Mēs ar vīru esam jau vecumā, lai gan izskatāmies labi un mums abiem dod par 5-7 gadiem mazāk. Man 60, vīram 65 gadi. Mums ir trīs pieaugušu bērnu. Vecākā meita ir jau precējusies, ir bērni. Jaunākajam dēlam 20 gadi, students. Gadu atpakaļ atzīmējām 40 gadu kāzu jubileju. Domāju, ka visa dzīve pagājusi. Jāaudzina mazbērni. Turklāt pēdējos gados ļoti pieņēmos svarā – līdz 100 kg. Vīrs visu dzīvi skatījās uz mani ar mīlestības pilnām acīm. Bet gultā viss bija ne pārāk, vīrs pasīvs un nebija radošs, un viņš ļoti baidās, ka man varētu būt nepatīkami un sāpīgi. Tāpēc viņš nepiekrita nekādiem eksperimentiem.

Sākumā bija skandāli, pēc tam es pat gāju pie seksologa, bet ārsts pateica, ka mums jānāk abiem. Vīrs kategoriski atteicās. Man apkārt esošo cilvēku lokā manas paziņas un draudzenes dzīvoja tāpat kā es.

Lasi arī: Sieva mani pameta un es “atdevu viņai parādu” nežēlīgā veidā caur viņas bērnu

Es sev iegalvoju, ka šādi varu nodzīvot visu dzīvi, citos jautājumos pret vīru pretenziju nebija. Es samierinājos un uzvedos tā, kā jāuzvedas uzticīgai un priekšzīmīgai sievai. Pa malām neskatījos, nekrāpu, neflirtēju, ja kāds mēģināja aplidot, uzreiz atraidīju.

Nesen mēs ar vīru ļoti stipri sastrīdējāmies un pat sākām strīda laikā runāt par šķiršanos. Dēla reakcija mani satrieca.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk