Reizēm mēs ar ģimeni pēc darba un bērnudārza ejam uz parku un tur sarīkojam mazu pikniku. Mūsu dēlam tas ļoti patīk, viņam patīk ēst svaigā gaisā mammas un tēta sabiedrībā.
Un pabraukāties ar riteni vai karstā laikā atvēsināties strūklakā, bet pēc tam atskriet pie mums. Un mēs visi kopā draudzīgi pavakariņojam.
Vienā no tādiem siltiem vakariem mēs atbraucām uz parku, iekārtojāmies ērtāk un sākām gatavoties mielastam, kamēr mūsu dēls braukāja ar riteni. Sēžam, ēdam. Pēkšņi pienāk trīs gadus vecs puisēns. Un bez jautāšanas paņem dēla riteni.
LASI VĒL: Kaimiņš tika atrasts krūmos. Baumas ātri izplatījās, smējās visa māja
Divritenis viņam acīmredzami ir par lielu. Redzams, ka zēns ir aktīvs, cenšas uzkāpt un pabraukt. Turpat netālu stāv viņa mamma ar vecāko dēlu un redz, kas notiek, bet neko viņam nesaka.
Mans puika nav skops, neskrēja uzreiz atņemt, bet bija pārsteigts, ka puisēns nepaprasīja atļauju. Vienkārši brīdināja viņu, ka viņš vēl ir mazs un var nokrist no divriteņa.
Puisēns arī pats pavisam drīz saprata, ka ritenis viņam ir par lielu un nāca pie mums. Pamatēdienu mēs apēdām un pārgājām pie tējas ar bulciņām. Tēja bija termosā, un mēs dzērām no termosa vāciņa. Iesākumā bulciņas bija divas. Ar vīru sadalījām vienu un otru atdevām dēlam.
Un te pie mums pienāk puika, jāpiebilst, ka viss tāds drūms un puņķains, un cenšas paķert no mana dēla bulciņu ar vārdiem: “Es gribu ēst!”.
Dēls patiesi nesaprot tādu uzvedību un jautājoši skatās uz mani. Viņu šokēja tāda nekaunība, un viņš izlemj nedalīties ar savu vienīgo bulciņu – tās ir viņa tiesībās. Un labi, ja mums bulciņu būtu daudz, es pati puisēnu pacienātu.
Bet pēc tam aizdomājos. Vajag pajautāt viņa mammai, varbūt bērnam ir alerģija uz glutēnu, bet viņš jau ķeras pie mūsu termosa ar saldo tēju, ko dzeram no kopējās krūzītes. Es viņam paskaidroju, ka tā nav viņa krūzīte, ka no tās nedrīkst dzert, bet cita trauka mums nav.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu