Viņš apiet man apkārt, stiepj roku pēc manas somiņas un cenšas tur kaut ko atrast. Es pametu skatu uz viņa mammu – mamma pat neskatās uz mūsu pusi. Acīmredzamot, viņu īpaši neuztrauc, ko viņas dēls dara pie svešiem cilvēkiem.
Mēs puisēnam sakām, ka, ja viņš grib ēst, tad viņam ir jāsaka mammai, lai viņu pabaro. Viņš skrien pie viņas, bet pēc tam atgriežas un atkal sāk prasīt mums ēdienu.
Vai nu viņa mamma nesaprata, ko viņš grib, vai arī viņš, kamēr skrēja, vienkārši aizmirsa, ko gribējis prasīt mammai. Bet līdz tam brīdim mēs jau bijām beiguši ēst. Tad viņš atgriezās pie riteņa.
Acīmredzot audzina pēc japāņu sistēmas: neko neaizliegt līdz 5 gadu vecumam. Var, protams, neko neaizliegt, bet maigi pārslēgt bērna uzmanību uz kaut ko citu.
LASI VĒL: Mūsu kāpņutelpā dzīvo sieviete. Viņai ir pieci bērni un ir stāvoklī ar sesto
Bet šis laikam nav tas gadījums, un mammu īpaši neinteresē, ko dara viņas bērns. Un te, beidzot, viņa pienāk pie viņa, liek nolikt nost riteni un aizved kaut kur projām…
3 gadu vecumā bērnam jau ir jāsaprot, ka bez atļaujas nedrīkst neko ņemt no svešiem. Ka nav pieklājīgi prasīt no svešiem ēdienu. Man ir grūti iedomāties, ka mans dēls pieies pie svešas ģimenes un sāks izlūgties ēdienu.
Kas tas bija? Es saprotu, ka bērns ne pie kā nav vainīgs. Bet es uzskatu, ka te iztrūkst audzināšana pirmām kārtām jau pašai mammai, un pēc tam arī bērnam. Viņš ir vienkāršs un neparedzams, ja mamma nav iemācījusi, tad viņš to nekādi neuzzinās.
Kāds teiks: “svešu bērnu nav”, bet, vai jūs paši sāktu barot svešu bērnu ar iekostu bulciņu un dotu dzert no kopējās ģimenes krūzes, jo īpaši, ja bērns ir nekārtīgs un iespējams, ka pat nedaudz apaukstējies?
avots: vranya.net