Uzreiz par lietu: mans brālis viens audzina bērnu. Jau pagājuši divi gadi kā nomira viņa sieva. Viņu mīlestība, iespējams, nebija pasaulē lielākā, bet kopumā viņi dzīvoja labi. Piedzima bērniņš…
Brālis ilgi sēroja pēc savas mīļotās. Tagad viņam ir labāk. Es pieļauju, ka viņam palīdzēja atgūties dēls, kuram tobrīd bija tikai 2 gadiņi. Tagad viņš jau ir paaudzies, lai gan problēmu brālim nav kļuvis mazāk. Brālis palaida bērnu dārziņā. Bērnudārzs, protams, atvieglo dzīvi, tomēr puisēns sācis ļoti bieži slimot.
Lasi arī: Ka es jums saku – sieviete ar bērnu ir sliktākās no iespējamām attiecībām
Brālim rodas problēmas ar darbu: te jāņem bezalgas atvaļinājums, te slimības lapa dēla dēļ.
Privātajai dzīvei vispār krustu pārvilcis pāri. Es brālim saku, ka viņam būtu laiks virzīties tālāk. Dzīve taču nav beigusies. Nedrīkst taču sevi tā nomocīt…
Lasi arī: Māte brīdina visus vecākus par lipīga vīrusa uzliesmojumu! “Bērnus atūdeņo dažu stundu laikā!”
Brālis piekrīt, tikai tālāk nerīkojas: ar sievietēm neiepazīstas. Esmu pārliecināta, ka ir taču daudz skaistas un gudras sievietes.
Argumenti nestrādā… Acīmredzot brālis nesaprot, ka divatā vieglāk audzināt bērnu nekā vienam pašam… Bet sirdij nepavēlēs… Nezinu kā es rīkotos, ja atrastos līdzīgā situācijā…
Ja dosiet padomu, kā izvilkt brāli no šī stāvokļa, būšu ļoti pateicīga.
[…] Viņa mīļotā sieva nomira un viņš palika viens ar dēlu; Māsa pastāsta visu kā ir tagad […]
Nekas nav jāizvelk, jāļauj brālim dzīvot savu dzīvi, kā viņš to grib, ar “labiem” padomiem nekas nav līdzēts. Viss mainīsies tikai tad, kad viņš pats būs gatavs ko mainīt. Bikstīšana no malas tikai bremzē.